Emmija Piklere dzimusi Vīnē, Austrijā, 1902.gadā, bērnudārza audzinātājas un ungāru amatnieka ģimenē. Pirmos dzīves gadus Emmija pavadīja Austrijas galvaspilsētā, līdz 1908. gadā ģimene pārcēlās uz Budapeštu Ungārijā. Otrs nozīmīgais pagriezina punkts Emmijas bērnībā bija mātes nāve – Emmija tolaik bija tikai 12 gadus veca.
Lai studētu medicīnu, Emmija atgriezās dzimtajā pilsētā. 1927. gadā viņa aizstāvējās un ieguva Vīnes Universitātes diplomu pediatrijā, stažējoties pie tā laika izcilajiem nozares speciālistiem Clemens von Pirquet Vīnes Universitātes bērnu klīnikā un pie Hans Salzer bērnu ķirurģijā. 1935. gadā dr. Pikleres diploms tika atzīts arī Ungārijā.
Dr. Pikleres laulātais draugs, matemātiķis un pedagogs György Pikler, atbalstīja viņas uzskatus. Kad pasaulē nāca pāra pirmais bērns, vecāki vienojās, ka nodrošinās mazulim telpu un laiku brīvai attīstībai un pacietīgi pavadīs mazo cilvēku viņa pirmajos soļos.
Spiegtu iespaidu uz Emmiju Pikleri 1935.gadā atstāja Elfrīdes Hengstenbergas (Elfriede Hengstenberg) uzskati un ierosmes. Viņa norādīja uz Elzas Gindler un Heinriha Jakobi (Heinrich Jakoby) atklāsmēm par to, cik svarīgi ir pievērst uzmanību bērna attīstības darbiskajām likumsakarībām. Jo īpaši – saglabājot bērna sākotnējās spējas un resursus. 20.gs. divdesmitajos gados Gindlere un Jakobi nonāca pie secinājuma, ka tālaika zīdaiņu un agrīna vecuma bērnu audzināšanas metodes negatīvi iespaido bērnu brīvu attīstības izpausmes:
· pašiniciatīva
· izpausmes spējas
· patstāvība un izveicība
· kustību spējas
Turklāt, šis iespaids atstāj paliekošas pēdas visas dzīves laikā, piemēram, attiecībā un attieksmē pret darba pienākumiem un mācīšanos.
Emmijas Pikleres praktiskā pieredze apstiprināja Gindlers un Jakobi atziņas par netraucēto attīstību.
Arī mūsdienu pētnieciskie darbi apstiprina, ka mazuļi, kas dzīves sākumposmā auguši saskaņā ar Pikleres konceptu – telpas, uzticēšanās, klātbūtnes, novērošanas un vadīšanas aspektiem, pieaugot veidojas par pozitīvām un harmoniski nobriedušām personībām.
Desmit gadi, kuros dr.Piklere strādāja kā pediatre, nebija gaužām vienkārši. Viens iemesls tam bija piederība ebreju tautai, turklāt viņas vīrs no 1936. līdz 1945. gadam pavadīja ieslodzījumā kā politieslodzītais. Tikai ar dr.Pikleres pacientu vecāku atbalstu viņas mazā ģimene izvairījās no izsūtīšanas un pārdzīvoja šos grūtos un sarežģītos Otrā Pasaules Kara laikus.
Pēc kara ģimenē pasaulē nāca vēl divi bērniņi. Tā vietā lai atgrieztos ārstes praksē, dr. Piklere rūpējās par bāreņiem un pamestiem mazuļiem. 1946.gadā viņa dibināja “Lóczy“ – zīdaiņu bērnu namu, kuru arī vadīja līdz 1979.gadam. Arī pēc pensionēšanās dr.Piklere turpināja tajā pasniegt kursus par savu pedagoģisko konceptu. 1984.gadā pēc īsas bet smagas slimības Emmija Piklere devās viņsaulē.