Podiņa apgūšanas ceļš.

Ikkatra ģimene, kurā aug mazulis, kādā brīdī saskaras ar ļoti svarīgu un sarežģītu tēmu - podiņmācības jautājumu. Daži bērni iešanu uz podiņa apgūst pārsteidzoši īsā laikā, citiem šo prasmju apgūšana prasa ilgāku laiku. Jāatzīst, šajā laikā liela loma ir arī sociālajam spiedienam, proti, bieži jaunajām ģimenēm tiek uzdots viens un tas pats jautājums - vai bērniņš jau māk iet uz podiņa. Nereti līdzīga vecuma mazuļu vecāki šajā bērna attīstības posmā jūtas gluži kā sacensībās vai eksāmenā, meklējot atbildes uz jautājumiem kā rīkoties, lai „pareizi” un efektīvi palīdzētu bērnam pārdzīvot šo delikāto dzīves periodu. Bieži ar padomiem neskopojas radi un draugi, kuru bērni jau ir vairāk vai mazāk veiksmīgi apguvuši šīs prasmes, atstāsti par samērā interesantām metodēm atrodami arī internetā. Tomēr, lielākoties atbildēs tiek uzsvērta individuāla pieredze, kas ne vienmēr ir ņemama par ideālu piemēru. Jaunie vecāki savam mazulim piemērotāko risinājumu meklē ļoti radoši: bieži vien tiek iegādāti vairāki podiņi, dažādas autiņbiksītes vai bērns vispār staigā bez veļas. Tas rada lieku stresu visai ģimenei. Un rodas jautājums – kā tad ir īstenībā? Vai mazuļu sajūtas atšķiras no mūsu pieaugušā sajūtām par iekšēju vajadzību? Vai podiņa apgūšanas process ir izpētīts?

Zinātne jau pasen ir meklējusi atbildes uz šo jautājumu. Piemēram, viens no pirmajiem pētījumiem šai jomā ir 1946. gadā Vācijā publicētais pētījums par pētnieku Blumu ģimenē augošo bērnu podiņa pareizas lietošanas rezultātiem. Izejot no pētījumā iegūtajiem faktiem šie zinātnieki uzsver, ka jāvadās pēc bērna vispārīgās attīstības, īpaši uzsverot nervu sistēmas attīstības īpatnības.

Vācu pediatrs Remo H. Largo savā Eiropas speciālistu vidē populārajā grāmatā „Bērnības gadi” („Babyjahre”) piemin ļoti plašus pētījumus. Viņš uzsver, ka nepieciešams pietiekoši ilgs laiks – 35 mēneši, lai bērns spētu regulāri un pēc paša vajadzības lietot podiņu tam paredzētajiem mērķiem. Pie tam, uzsverot, ka „podiņtrenniņš” nedod efektīvākus rezultātus.

Ungārijā esošā Pikleres® Institūta pediatres un psiholoģes Judītes Falkas un pediatres Marijas Vinces vairāku gadu garumā veikušas pētījumu par 226 bērnu podiņmācības apgūšanu. Šajā pētījumā tiek atzīmēts, ka galvenais šī mācību procesa virzītājs ir pats bērns. Speciālistes norāda, ka svarīgi ir jau no pirmajām bērna dzīves dienām mainot autiņbiksītes, mazulim pastāstīt, kāpēc mamma vai tētis apmaina autiņbikses, ko mazulis tajās ir izdarījis. Pienāk laiks, kad pats bērns sāk izrādīt interesi par tualetes lietošanu, piemēram, iet apskatīt tualetes telpu un uzdot jautājumus. Tad ir īstais laiks, kad pats bērns spēj izprast un kontrolēt savus iekšējos procesus, lai sāktu pats regulāri iet uz podiņa. Pētījums liecina, ka atvadīšanās no autiņbiksītēm ilgs vidēji 9-10 mēnešus,kuru laikā bērns vairakkārt, iespējams ar pārtraukumiem, apgūs prasmi lietot podiņu. Bērniņam ir jāizprot savus iekšējo orgānu signālus, kas liecina par nepieciešamību nokārtoties. Jāņem vērā, ka bērnam 2-3 gadu vecumā ir ļoti daudz sev vēl neizprotamu sajūtu, emociju un apkārtējās vides notikumu, kas šos procesus var apgrūtināt.

Bērnam nav savādāku izjūtu kā pieaugušajam, bet mazulim vēl jāmācās tās apjaust un saprast. Dosim bērniem iespēju mierīgi un bez nevajadzīga stresa atvadīties no autiņbiksītēm! Veselīgs bērns drošā vidē var pats lieliski apgūt podiņa lietošanas mākslu.

Judītes Falkas un Marijas Vinces grāmatā „Atvadas no autiņbiksītēm. Slēdzējmuskuļu kontrole un bērna pašapziņas attīstība” detalizēti aprakstīti urīnpūšļa un zarnu kontroles apgūšanas posmi, to pavadošās izpausems un bērnu izjūtas, kas vecākiem un profesionāliem agrīna vecuma bērnu pedagoģijas, kā arī citu nozaru speciālistiem palīdzēs izprast šo sarežģīto jautājumu, iedrošinās uzticēties bērna pašiniciatīvai un to samērīgi atbalstīt.

Izdevis SIA Barons Consulting 2013.gadā, Rīgā
Grāmatnīcās vairs nav pieejama, taču to var iegūt īpašumā pret ziedojumu mūsu biedrībai.

Agrīna vecuma bērnu attīstības speciālisti arvien vairāk uzsver brīvas spēlēšanās nozīmi. Bērniem jau no pirmajām dzīves dienām spēlēšanās ir dabiska nodarbe, kuras laikā tie gan iepazīst paša ķermeni, gan izzina apkārtējo vidi. Vērojot bērnus rotaļu laikā, ir acīm redzams, ka visu bērna aktivitāšu pamatā ir vēlēšanās iegūt jaunu pieredzi, papildināt esošās zināšanas un pārliecināties par paša spējām. Bērna drosme paļauties uz sevi, nevis ārēju stimulu, iespaido visu turpmāko šī mazā cilvēka dzīvi. Turklāt, nelaikā sniegta palīdzība mazulim laupa pašpārliecību, liekot tam justies nevarīgam un mazam. Bet, kā gan mēs varam iespaidot mazuļa priekpilnu spēlēšanos, ja mūsu uzdevums nav pašiem ar viņu rotaļāties? Kāda ir vecāku un audzinātāju loma?

Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildes sniedz Ungārijas Pikleres® Institūta speciālistu Dr.Evas Kālo un Dr.Ģērģijas Balogas grāmata „Brīvas spēlēšanās sākums”. Šī darba pamatā ir apjomīgs pētnieciskais darbs, kas daudzu gadu desmitu garumā veikts Emmijas Pikleres® Institūtā Loczy, Budapeštā, novērojot un dokumentējot bērnu attīstību no pirmajām dzīves dienām līdz četru gadu vecumam.

Šis grāmata palīdzēs bērnu vecākiem, pedagogiem un citiem speciālistiem labāk izprast bērna spēles dažādos vecuma posmos, to nozīmi un piemēroto rotaļlietu klāstu. Pieaugušajiem tā ļaus jaunā gaismā paraudzīties uz savu lomu un uzdevumiem: sniegt pietiekamu aprūpi, nodrošināt drošu vidi un tādas rotaļlietas, lai mazulim būtu iespējas netraucēti apzināt savas spējas un prasmes patstāvīgos eksperimentos.

Izdevis SIA Barons Consulting 2013.gadā, Rīgā
Grāmatnīcās vairs nav pieejama, taču to var iegūt īpašumā pret ziedojumu mūsu biedrībai.

Ir bērni, kuri pasaulē nākuši krietni agrāk pirms paredzētā laika vai kuriem konstatēts Dauna sindroms, Spina bifida, bērnu cerebrālā trieka, vai tādi, kuru attīstībā vērojami traucējumi, bet mediķi nav spējuši uzstādīt diagnozi.

Šī grāmata nav kādas jaunas terapijas metodes prezentācija. Tekstā daudz vairāk tiek uzsvērta vajadzība pievērst uzmanību katra bērna īpašībām un arī terapeitiskajā aprūpē respektēt viņa personību. Visvieglāk tas īstenojams, ja priekšplānā izvirza medicīniski noteikta problēmbērna spējas un varēšanu, nevis defektus un nespēju.

Monika Alī ir dzimusi 1945. gadā. Kopš 1975. gada dažādās Berlīnes iestādēs viņa ir strādājusi ar tādiem bērniem, kuriem ir neiroloģiski vai psihomotori traucējumi. Viņa konsultē vecākus un dod padomus bērnu dienas centriem par bērnu ar īpašām vajadzībām integrācijas iespējām. 1989. gadā Alī kundze piedalījās Pikleres biedrības kustību attīstības un integrācijas centra izveidošanā Berlīnē. Tajā viņa joprojām vada terapijas nodaļu. Viņa ir devusi būtisku ieguldījumu Emmijas Pikleres zināšanu popularizēšanā. Paralēli terapeites darbam Monika Alī vada izglītojošus seminārus un kursus vecākiem un uzrauga pedagogu un terapeitu darbu.

(c) mammamuntetiem.lv